Vēlreiz par 17. gadsimta latviešu personvārdu alonomiem

Anotacija

Rakstā tiek analizēts vēsturisko personvārdu pētniecībā aktuāls, bet latviešu onomastikā maz skarts teorētiskais jautājums un tā praktiskā pielietojuma iespējas. Raksta mērķis ir aktualizēt termina alonoms lietojumu latviešu vēsturiskajā onomastikā un aprobēt tā lietojumu, sinhroni izvērtējot latviešu personvārdus izvēlētos 17. gadsimta pirmās puses avotos. Kopumā tika apzinātas 67 alonomu grupas, no kurām plašākajās aptverti pat vairāk nekā 15 alonomi. Rakstības ziņā daudzveidīgajās alonomu rindās vērojama agrīnās jaunaugšvācu valodas nekonsekventās rakstības un tekstu autoriem zināmā vācu personvārdu klāsta sadursme ar zemnieku latviešu valodā sniegto informāciju, kas kopā rada savdabīgu vāciski-latvisku mistru ar izteiktu vācu valodas dominanci. Visi dati kopumā ļauj izdarīt secinājumus par latviešu personvārdu daudzveidīgo pieraksta formu savstarpējo saistību 17. gadsimta pirmās puses avotos agrīnajā jaunaugšvācu valodā. Tie palīdz izšķirties par personvārdu formu apvienošanu vai dalīšanu, domājot par tālāku 17. gadsimta latviešu personvārdu lingvistisku un kultūrvēsturisku analīzi. Ar augstu ticamības pakāpi varētu būt alonomi, kas fiksēti viena avota ietvaros, vēlams, vairākas reizes. Savukārt dažādu avotu alonomi, īpaši, ja tie ir unikāli gadījumi, ir jāvērtē piesardzīgi. Kā vērtīgi atradumi ir izceļama latviskoto formu sasaiste ar atbilstošajiem vācu personvārdiem, piemēram, Laurentz = Lauring, Gert = Jerkis, Clauß = Clawing vai Arendt = Arinß u. c. Analīze rezultējās arī ar secinājumu, ka nekonsekventās 17. gadsimta vācu rakstības ietekmi uz personvārdu pierakstu jāanalizē pirms alonomu apzināšanas. Proti, jāapkopo dažādi personvārdu rakstības varianti, ko iespējams interpretēt kā viena vārda alogrāfus. Šāda pieeja ļautu samazināt alonomu skaitu un vienlaikus fokusēties uz to būtiskākajām atšķirībām. Nobeigumā ieskicēti arī analīzes gaitā atklātie problemātiskie gadījumi un ar tiem saistītie tālākie vēlamie analīzes virzieni.